Полная версия эссе, присланных на тему «Ko labu es varu pateikt par krieviem...» (9)

Alekss Ūpis, Rīgas Kultūru vidusskolas 12. klase

Mūsdienu sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka krievs ir cilvēks, kurš staigā «trenuškās» un «laķenēs», ēd «semočkas» un daudz lamājas. Protams, ir viena krievvalodīgo daļa, kuri atbilst šim pieņēmumam. Bet pārsvarā viņi ir tādi paši cilvēki kā latvieši un lieliski iederas mūsu sabiedrībā. Ja viens čigāns zog, vai spriedīsim par visu nāciju? Turklāt liela daļa krievu jauniešu zina latviešu valodu un izmanto to komunicējot. Kā piemēru varu minēt daļu manu draugu un iepriekšējās skolas klasesbiedru, kurš bija krievs, bet lieliski sapratās ar mums, latviešiem. Viņi mācās latviešu skolā un lieliski iekļāvušies latviskajā vidē.

Viena no krievvalodīgo labajām īpašībām, viennozīmīgi, ir dzīvesprieks. Jāatzīst, ka lielākā daļa krievvalodīgo ir jautrāki un dzīvespriecīgāki nekā latvieši. Viņi spēj visu uztvert mierīgāk, pozitīvāk un spēj jebkuru, pat dramatiskāko situāciju, padarīt par jautru atgadījumu. Optimismu mēs noteikti varētu no viņiem mācīties.

Krievu tautības cilvēki ir ļoti pretimnākoši un labprāt vēlas aprunāties. Pēc pieredzes varu pateikt, ka

viņi ir ļoti atklāti cilvēki - izstāstīs visu savas dzīves gājumu un centīsies ieteikt, kā labāk dzīvot.

Dažkārt pat derētu ieklausītie viņu optimistiskajā dzīves gudrībā, jo krievvalodīgo pozitīvisms un vēlme citus iepriecināt ir liela. Manuprāt, krievu cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi un dāsni. Nepiesauksim naidu! Labāk dzīvosim mierā un saticībā, cienot viens otru.

Alise Visocka, Rīgas Kultūru vidusskolas 12. klase

Jautājums par latviešu un krievu attiecībām ir bijis aktuāls kopš sevi atceros. Naids un aizvainojums vienai tautai pret otru ir tas, kas jau gadiem ilgi tiek mākslīgi kultivēts sabiedrībā un nepārtraukti atgādināts. Tā tas nav tikai starp latviešiem un krieviem, bet arī starp daudzām citām tautām. Vai tiešām mums, vienkāršajiem cilvēkiem, būtu iemesls vienam uz otru turēt ļaunu prātu un karot?

Jā, mēs noteikti viens otrā varam atrast gan slikto, gan labo, taču katram ir tiesības dzīvot. Šobrīd šo divu tautu savstarpējās attiecības ir tik ļoti saasinātas, ka ir grūti vairs atšķirt patiesību no meliem.

Arvien vairāk man nākas dzirdēt to, ka vienkāršā latviešu un krievu tauta vēlas izbeigt šo naida kurināšanu un ļoti daudzi nemaz neredz iemeslu, kāpēc kas tāds ir sācies. Zināms, ka šobrīd ir ļoti aktualizējies divvalodības jautājums, kas ļoti aizskar gan latviešu, gan krievu tautības pārstāvjus. Tas ir pilnīgi pašsaprotami, ka katra tauta pastāv par savām nacionālajām interesēm, prioritātēm un savas valsts vērtības tur visaugstākajā godā. Jā, valoda ir viena no tām vērtībām, kuras dēļ visā pasaulē ir izcēlies ne mazums konfliktu. Manuprāt, vislielākā problēma ir tā, ka

tieši valsts valdības politika tik lielu uzmanību pievērš šo divu valodu jautājumam un saasina latviešu un krievu attiecības,

kā rezultātā notiks referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu.

Protams, ka es personīgi esmu pilnīgi pret šo ideju un uzskatu, ka tā ir atklāta ņirgāšanās par latviešu tautu un valsti, taču nedomāju turēt ļaunu prātu uz krieviem, jo iedomājos, ka mana rīcība viņu vietā būtu tāda pati. Jā, protams, esmu sašutusi par to, ka valsts iestādēs, kur visam būtu jānotiek latviešu valodā, tiek lietota krievu valoda, par to, ka daudzi krievvalodīgie uzstāj, lai ar viņiem tiktu runāts krieviski, par to, ka vairākās paaudzēs dzīvojot Latvijā daudzi krievi joprojām nav iemācījušies latviešu valodu, kamēr latvieši brīvi runā krieviski. Ir ļoti daudzas situācijas, ar kurām es varētu pierādīt to, kāpēc krievi varētu būt «sliktie», tomēr es nenoliegšu, ka ir ļoti daudz patīkamu krievu tautas pārstāvju, kas ne vien man, bet arī manai ģimenei un maniem paziņām ir palīdzējuši.

Pirmā reize, kad es pa īstam sadraudzējos ar šīs tautības pārstāvi, bija tad, kad man bija 11 gadi un es sāku nodarboties ar jāšanas sportu Kleistos. Iepazinos ar meiteni vārdā Anna, kura bija klusa, jauka, pieklājīga un draudzīga.

Tā kā mēs kā cilvēki, viena otrai simpatizējām, tad bija kaut kā jāmēģina pārvarēt valodas barjera, kas tolaik man personīgi bija liela problēma. Viņa latviski nerunāja tikpat kā nemaz, un es krieviski mācēju labi, ja dažas frāzes. Toreiz sadraudzējās arī mūsu vecāki, kā rezultātā mēs ar Annu biežāk kopā pavadījām laiku, līdz nolēmām viena otrai iemācīt savu valodu. Vairāk gan mēs runājām krieviski, jo es patiešām iegāju azartā, kad soli pa solim no krievu valodas sāku saprast arvien vairāk, taču tad, kad nemācēju izteikties pareizi, es runāju latviski, un beigu beigās, vairākus gadus kopā trenējoties, mēs abas apguvām viena otras valodu.

Esmu ļoti pateicīga Annai par šo dāvanu, jo uzskatu, ka valoda ir milzu bagātība, ko neviens man nevarēs atņemt, un es pavisam noteikti lepojos, ka iemācījos runāt krieviski. Arī Anna šobrīd runā latviski pateicoties man un nemaz nedomā parakstīties par krievu valodu kā otru valsts valodu, jo tāpat kā es uzskata, ka tā ir tautu kūdīšana vienai pret otru un ka valsts un tās valoda ir jāciena ikvienam.

Runātprasmes apgūšana bija tikai pirmais solis ceļā un zināšanām. Kādreiz man ļoti patika zirgi un es biju kā apburta ar katru lietu, ko ieraudzīju veikalā, ja uz tās bija uzzīmēts zirgs, tāpēc reiz, kad mamma izvēlējās sev jaunu grāmatu, es ieraudzīju plauktā enciklopēdiju par zirgiem krievu valodā. Protams, es teicu, lai man to nopērk, lai gan lasīt krieviski nemācēju it nemaz.

Mamma zināja, ka tā būtu lieka naudas izmešana par to vien, lai paskatītos bildītes un nomestu grāmatu plauktā, turklāt tā maksāja piecpadsmit latus. Pēkšņi vienā mirklī es pateicu, ka iemācīšos lasīt krieviski, un, šķiet, ka mammai tā bija laba motivācija, lai grāmatu nopirktu.

Viņa, protams, lika man apsolīt, ka lasīt tiešām iemācīšos, pretējā gadījumā grāmatu it kā atnesīs atpakaļ uz veikalu. Pārsteidzoši, taču jau tajā pat vakarā, sēžot blakus vectēvam un burtojot pa vienam burtam, es iemācījos lasīt krieviski, ko turpmāk darīju katru dienu, līdz man tas padevās arvien labāk. Šis gan nav stāsts par kādu cilvēku, bet par krievu valodu kā garīgu bagātību – es priecājos, ka manā dzīvē notika tāda apstākļu sakritība, kuras dēļ es kļuvu par vienu valodu bagātāka. A.Tolstojs arī ir teicis, ka cilvēks piedzimst tik reizes, cik reizes iemācās jaunu valodu.

Kopumā es vēlos teikt, ka nevērtēju cilvēkus pēc tautības un uzskatu, ka mēs visi tā vai citādi esam līdzīg,i un neviens nedrīkst tikt novērtēts zemāk par citu tautības dēļ. Kā esmu ievērojusi, šīs divas tautas atšķiras, galvenokārt, pēc mentalitātes, proti, latvieši ir piezemētāki, mierīgāki, kūtrāki un atvērti visam jaunajam, taču krievi ļoti pastāv par savām tiesībām, ir karstasinīgāki un drosmīgāki. Es noteikti neesmu viena no tiem, kas tur ļaunu prātu uz šo tautu, jo, lai arī mums katram ir savas ēnas puses,

mēs tomēr esam cilvēki un ikkatrs pazīst kādu lielisku krievu tautības cilvēku, par kuru tāpat kā es var pateikt tikai to labāko.

Andris Kolosovs, Rīgas Kultūru vidusskolas 12.klase

Krievi ir viena no tautībām, kura dzīvo Latvijā. Tā ir otra lielāka tauta un veido lielu daļu sabiedrības un kultūras. Sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, ne vienmēr valda miers un saticība, bet tomēr tie, kas grib dzīvot mierā un saticībā, tajā arī dzīvo par spīti politiskām problēmām. Es mācos latviešu skolā, pats sevi uzskatu par latvieti un tomēr man ir ļoti daudz draugu un radinieku, kuri ir krievi. No šī skata punkta mēģināšu izteikt savu viedokli par krieviem.

Jau no bērnības esmu saskāries ar krieviem, šīs atmiņas man vienmēr paliks atmiņa, jo tā ir liela daļa manas bērnības. Šīs atmiņas ir gan priecīgas, gan ne tik ļoti priecīgas, jo dzīvē ir gadījies dažādi. Kad augām un kopā spēlējāmies vienā sētā, daudzi bija no vienas mājas, kas visnotaļ atviegloja gan valodas barjeru, gan savstarpējo komunikāciju.

Varu teikt, ka

vairums krievu no manas bērnības ir palikuši kā spilgti un draudzīgi tēli.

Šiem bērniem, ar kuriem es kopā uzaugu, nebija svarīgi kāda valodā es runāju vai no kuras pilsētas es esmu, jo es pirms tam dzīvoju laukos, un, kad atbraucu uz Rīgu, es nerunāju krieviski. Ar laiku viss mainījās. Nezinu, kā mani būtu uzņēmuši latvieši, ja es būtu krievs un nerunātu latviešu valodā, manuprāt, tas varētu būt nedaudz savādāk, bet tas ir tikai mans personiskais viedoklis.

Laikam ejot, augām arī mēs. Tagad mēs bijām izauguši lieli vai vismaz tik lieli, lai spētu pieņemt paši lēmums. Katram no mums jau bija savs izteikts raksturs, katrs bijām personība. Liela daļa draugu, ar kuriem es biju spēlējies vienā sēta, tagad, pēc šī vecuma posma, arī palika mani draugi, daļa atsvešinājās. Tomēr reizēm vēl joprojām pavadām laiku kopā. Diemžēl grūtāk bija tiem, kas nerunāja krievu valodā, jo viņiem bija grūtības iekļauties kaut kādas aktivitātēs, jo bieži vien, kad tika spēlētas sporta spēles, piemēram, futbols, basketbols vai volejbols, tie bērni, kas nemācēja runāt krieviski, tika atstumti. Manuprāt, tas notika tāpēc, ka krievu bērni šajā vecumā nevēlējas piekāpties. Vai ģimenēs tika kurināts naids? Bērni jau var spēlēties arī bez valodas. Reizēm viņi viens otru saprot no žestiem, pasniegtas rotaļlietas vai salduma.

Tagad esmu pietiekami liels, lai spētu atbildēt par sevi, par savām darbībām un tās sekām. Šobrīd no visiem šiem draugiem man ir palikuši tikai divi, bet tie ir tādi, kurus es nevēlētos zaudēt. Šos draugus es varu saukt par saviem labākajiem draugiem, jo tādu, kā viņi, man ir tikai trīs. Viņi zina manu attieksmi pret lietām, manu viedokli par spīti tam, ka tas ir dažkārt arī pilnīgi pretējs viņu viedoklim. Spriežot pēc saviem draugiem, varu teikt, ka krievi ir atvērti, draudzīgi, daudzpusīgi, izpalīdzīgi, ... Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, bet, protams, tas ir tikai viedoklis par man tuviem krievu cilvēkiem.

Cik man ir nācies saskarties ar krieviem, kurus es pazīstu mazāk vai pazīstu neilgu laika posmu, varu teikt, ka daudzi ir ar tādām pašām rakstura īpašībām, kā maniem draugiem. Es uzskatu, ka tautībai kā tādai nav nozīmes, nozīme ir tikai tam, kāds cilvēks ir kā indivīds. Nav iespējams par cilvēku spriest pēc tautības, bet diemžēl mūsu sabiedrība pierāda pretējo, runājot par sabiedrību, es runāju gan par latviešiem, gan par krieviem. Problēmas rodas tad, ja kāds tīšuprāt kurina naidu. Sabiedrība būs tāda, kādu to veidosim mēs – latvieši, krievi, poļi un ukraiņi, lietuvieši un igauņi. Uz vienas zemes dzīvojam, viena saule mūs apspīd.

Kristīne Lorence, Rīgas Juglas vidusskolas 12.klase

«Esmu sastapusies ar daudziem krievu tautības jauniešiem. Lielākā daļa no viņiem nedaudz runā latviešu valodā. Kad biju jaunāka, dzīvoju starp krievu bērniem, man ģimenē bija iemācīta krievu valoda, tāpēc es ļoti veiksmīgi varēju sākt komunikāciju. Kādā reizē viņi man palūdz, vai es varētu ar viņiem runāt latviski. Tad mums radās tāda kā noruna- es viņiem mācu runāt latviski, viņi man- krieviski. Man šķiet, ka daļa krievu jauniešu ir centīgi un vēlas iemācīties brīvi runāt latviešu valodā.»

Linda Balode, Rīgas Juglas vidusskolas 12.klase

«Krievu jaunieši ir ļoti centīgi. Mācās latviešu valodu, piedalās matemātikas, vēstures, literatūras olimpiādēs, kurās uzdevumi ir latviešu valodā. Ļoti apbrīnojama ir viņu centība, pildot uzdevumus. Nesen gadījās piedalīties publiskās runas konferencē, un es biju ļoti pārsteigta par to, kādā līmenī viņi bija sagatavojušies, kā iestudējuši teātri, kā runāja tekstus no galvas un ar kādu pārliecību uzstājās! Apbrīnojams ir viņu cīņas spars un vēlme iederēties sabiedrībā.»

Askolds Meirāns, Rīgas Kultūru vidusskolas 12.klase

Pēdējo menešu notikumu laikā cilvēki ir tik ļoti pārņemti ar savas tautības un valsts popularizēšanu un citādākdomajošo noniecināšanu un propagandu.Mūsu mazajā Latvijā tas ir noticis. Un tas viss mūsu pašu zemās nacionālās pašapziņas dēļ. Dažkārt liekas pārsteidzoši, cik zems tas patiesībā ir. Ar krievvalodīgajiem cilvēkiem ir citādāk.

Krievu tautības cilvēkiem, kaut arī tie atrodas svešā valstī, piemīt bīstams spēks. Tie spēj būt vienoti un iet uz mērķi, ko ir sev izvirzījuši. Ar latviešiem tā nav. Mūsu valdība ir pasīva un slinka, pieļaujot šīs milzīgās kļūdas, kas pieļāva tik smieklīgu domu kā referendums. Bet kas noticis, noticis, atliek tikai mums, latviešiem, saņemties ,un viss beigsies labi. Taču tas nenozīmē, ka es jūtu naidu pret krieviem. Ta nebūt nav.

Pazīstu tik daudzus krievu tautības cilvēkus. Viņi visi ir jauki un patīkami, izpalīdzīgi ļaudis. Viņi ir aizrautīgi un neparko nesūdzas. Viņi dzīvo Latvijā un pieņem mūsu valodu, paši to ir apguvuši un ir iedzīvojušies starp mums. Savā bijušajā skolā biju sadraudzējies ar kādu puisi, kuram tēvs bija krievs, bet māte – latviete. Kaut arī viņa uzvārds bija skanīgi krievisks, vienmēr viņu uzskatīju par latvieti. Nedrīkst sevi noskaņot tikai vienā virzienā. Atbrīvojot prātu var ieraudzīt, ka visur ir kas labs.

Manuprāt, latviešus ir pārņēmis naids, ko krievi nav pelnījuši, vismaz liela daļa ne.

Krievos nav tikai sliktais, un tie nav mūsu ienaidnieki, kā klāsta interneta portālos. Mums ir jāpieņem fakts, ka krievi Latvijā bū, un viss. Un viņi taču ir tik gudri. Labi ārsti, kultūras darbinieki, policisti. Viņi ir spējīgi un čakli. Arī vīri treniņtērpos, kas staigā pa ielām, iespējams, ir ārsti, kas izbauda savu reto brīvdienu.

Latviešiem vajadzētu uztvert krievtautīgos cilvēkus nedaudz siltāk. Viņi tomēr arī ir cilvēki ar savu valodu, kultūru un paražām. Pat ja tās ietver sevī grauzdētu saulespuķu seklu ēšanu. Tā ir tradīcija. Krievos ir tik daudz laba, mums tikai vajag ļauties un to saskatīt. Un tad nebūs vairs problēmu.

Diāna Supe, Rīgas Kultūru vidusskolas 12.klase

Vēsturisko notikumu ietekmē ir radusies plaisa starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Lai gan latviešiem ir izveidojušies vairāki negatīva rakstura priekšstati par krieviem, tomēr ir vairākas pozitīvas iezīmes, kas bieži vien tiek piemirstas.

Šķiet, ka Krievzemes plašumi ir atspoguļojušies krievu cilvēka sirdī – arī tā ir plaša. Jāteic, ka šie cilvēki ir ļoti labestīgi un izpalīdzīgi. Atminos gadījumu, kad izmisusi meklēju kādu adresi, mani uzrunāja krievu valodā runājošs vīrietis un piedāvāja savu palīdzību. Kopīgiem spēkiem nonācām manis meklētajā vietā. Sirmais kungs, sirsnīgu smaidu smaidīdams, sagaidīja manu «paldies» un turpināja savas ikdienas gaitas.

Man, esot skaistā dzimuma pārstāvei, jāatzīst, ka ir ļoti liela atšķirība starp romantiska rakstura attiecībām ar latviešu un krievu puišiem. Krievu jaunieši pret meitenēm izturas daudz uzmanīgāk. Biežāk tiek izteikti komplimenti un atklātāk tiek runāts par jūtām. Krievu vīriešus, manuprāt, raksturo arī dabiska vīrišķība, spēcīgs raksturs un cieņa pret sievieti. Diemžēl jāteic, ka latviešu puiši lielākoties nespēj novērtēt meitenes. Varbūt ir kautrīgāki?

Uzskatu, ka krievi godā tur arī savas tradīcijas. Kā piemēru var minēt tikai krieviem raksturīgo ēdienreižu norisi un gatavošanos tām. Apetīti rosinošie ēdieni tiek gatavoti ar mīlestību un vēlot ēdējam veselību.

Vērojama arī cieņa pret vēsturiski spilgtām personībām, viņu sasniegumiem. Īpaši augti tiek vērtēti literāti un mūziķi.

Daudzkārt ir dzirdēts, ka krievu sievietes ir vienas no skaistākajām pasaulē. Viņas kopj sevi un cenšas izcelties. Sievišķīgs apģērbs košās krāsās, kosmētika ir līdzeklis, ar kuru palīdzību sevi izcelt un parādīt. Viņas neizvairās no spilgtiem toņiem un spīduma.

Lieliskas fotogrāfijas tapšanā labilāka loma ir fotogrāfam.

Atverot plaši acis, ir iespējams saskatīt skaisto un unikālo jebkurā kultūrā.

Arī krieviem vien raksturīgais nav izņēmums.

Dita Bērziņa, Rīgas Juglas vidusskolas 12.klase

«Daudz aprunātie krievu tautības cilvēki nav nemaz tik negatīvi vērtējami. Pašai ir iznācis būt viņu sabiedrībā un nevarētu teikt, ka jutu lielu atšķirību starp latviešiem un krieviem. Lai arī dažkārt tiek dzirdēts par krievu izraisītiem konfliktiem un vēlmi fiziski izrēķināties, reizēm šī viņu nepiekāpība un straujā daba ir labāka nekā mūsu samierināšanās. Šķiet, ka viņi dzīvi uztver vieglāk un pozitīvāk, taču, kad jāaizstāv pazīstamie, uz viņiem var paļauties.»

Ance Ansone, Rīgas Juglas vidusskolas 12.klase

«Krieviem ir ļoti spilgtas labās īpašības- viņi ir ļoti aktīvi, ātri lēmumu pieņemšanā, cītīgi un čakli mācībās, bet pāri visam ir jaukās cilvēciskās īpašības- dāsnums, draudzīgums un mīļums.

Viņi ir daudz atvērtāki par latviešu jauniešiem. Es priecājos par viņu centību un veiksmēm!»

Elizabete Šmate, Rīgas Kultūru vidusskolas 12.klase

Tuvojoties referendumam par otro valsts valodu, Latvijas iedzīvotāji ir sadalījušies divās pretējās nometnēs. Krievi tiek aicināti iet balsot «par» divvalodību Latvijā, Latvieši tiek uzrunāti un aicināti balsot «pret». Arī mani ir aizvainojusi krievu ideja par to, ka Latvijā otrai valsts valodai jābūt krievu. Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur runā latviski, bet krieviski runā iedzīvotāji visā milzīgajā Krievijas teritorijā.

Tomēr varbūt var domāt arī citādi.

Varbūt mēs par maz esam iepazinuši viens otru?

Varbūt krievi un latvieši pārāk maz ir runājuši, par maz iepazinuši viens otru un tādēļ nav nonākuši pie kopīgiem mērķiem, bet pie savstarpējām «valodu» cīņām? Tas man liek arī padomāt, ko es zinu par krieviem, par viņu mākslu, literatūru, par vēsturi un arī par saviem krievu tautības kaimiņiem, kas dzīvo tepat man blakus.

Es varētu piekrist, ka Latvija tiešām ir divu atsevišķu kopienu valsts – krievi skatās savus televīzijas raidījumus krievu valodā, latvieši - savus. Latviešiem ir savi kultūras pasākumi, piemēram, «Dziesmu svētki», krieviem – «Jaunais vilnis» Jūrmalā. Rīgā ir atsevišķi klubi krieviem un atsevišķi latviešiem. Vai tiešām mēs esam tik atšķirīgi?

Tradicionāli no krievu literatūras un mākslas ir radies priekšstats, ka krievi ir skaļāki, atklātāki, viesmīlīgāki, krāsaināki, tiešāki un emocionālāki par latviešiem. Daudzi no krievu rakstniekiem ir aprakstījuši krieviem raksturīgās iezīmes. Ļevs Tolstojs romānā «Karš un miers» spilgti iezīmē jaunu krievu sieviešu Tatjanas un Olgas tēlus. Šīs krievu meitenes ir drosmīgas, cīņā par savu mīlestību ir emocionālas un atklātas. Galvenā varone, Pārpilna emociju un kaislību, metas zem vilciena, nevarēdama samierināties ar savu dzīvi.

Latviešu literatūrā tipiskas latviešu meitenes tēls ir klusa, pelēka, kautrīga meitene, kas samierinājusies ar savu likteni. Pretstats krievu sieviešu skaļai emocionalitātei, manuprāt, ir R. Blaumaņa Kristīnes tēls lugā «Ugunī». Kristīne ir pacietīga un klusa, viņa pieņem lēmumus, klusi sevī izvērtējot apstākļus, bet tomēr saskaņā ar savu sirdsapziņu un jūtām.

Krievu tautasdziesmas, pēc manām domām, arī nav tik sērīgas, kā latviešu tautasdziesmas. Krievu tautas mūzikā un dzejā biežāk skan ironiskas un jautras notis, apdziedot dažādas dabas parādības un notikumus. Tas norāda, ka krievi ir optimistiskāki un raugās uz dzīvi krāsaināk un priecīgāk, kā tipiskie, sērīgie latvieši.

Mana personiskā saskarsme ar krieviem bijusi tikai pozitīva. Manu kaimiņu vidū, kurus es pazīstu jau no bērnības, no deviņām ģimenēm viena ir krievu ģimene - Regīna, Eduards un viņu dēls Artjoms. Tieši šajā ģimenē cilvēki ir vislaipnākie, salīdzinoši ar pārējiem kaimiņiem. Jāpiebilst, ka šī ģimene labi runā latviski un ikdienas saskarsmē viņi vienmēr atrod laiku īsai sarunai ar saviem kaimiņiem. Ja kaut kas atgadās, tieši Regīnai un Eduardam var lūgt padomu, un viņi nekad neatteiks. Turpretī ir daži latviešu kaimiņi, kuri pat nesveicinās, kaut gan pazīstam viens otru jau daudzus gadus.

Pirms mēneša man lifta šahtā iekrita dzīvokļa atslēgas – es nevarēju iekļūt savā dzīvoklī un zvanīju pie šis ģimenes dzīvokļa durvīm.

Regīna ar Eduardu mani laipni uzklausīja un tēju, kamēr Eduards sazinājās ar atbildīgajām amatpersonām. Pēc pusstundas atguvu savas atslēgas. Ir labi dzīvot mājā, kur kaimiņi ir laipni un draudzīgi.

Izvērtējot visu, ko es zinu par krieviem, man liekas, ka Latvijā dzīvojošie krievi ir draudzīgi, izpalīdzīgi un laipni. Ikdienā, dzīvojot līdzās, es nevaru teikt, ka viņi būtu īpaši citādāki nekā latvieši.

Domāju, ka Latvijā tiešām mēs dzīvojam latvieši un krievi katrs savā nacionālajā vidē. Krievu un latviešu iedzīvotāji lasa atšķirīgus laikrakstus, apmeklē teātrus, koncertus un filmu izrādes katrs savā valodā. Iespējams, ka tas nav slikti. Mums nevajadzētu būt visiem vienādiem. Tas tieši ir interesanti, ka Latvijā, kā daudzviet Eiropā, dzīvo dažādu nāciju pārstāvji ar savu ģērbšanās stilu, savu kultūru un saviem paradumiem.

Gan krieviem, gan latviešiem jācenšas redzēt vienam otrā pozitīvās, labās lietas un jācenšas saprast un pieņemt atšķirīgais. Mēs Latvijā nekad nebūsim tikai mēs vieni - latvieši. Latvija ir , bija un arī būs daudznacionāla valsts, un arī ar to mēs varam lepoties, ka esam tik dažādi, bet mums ir vienas mājas – Latvija.

Ģirts Dubkēvičs Rīgas Kultūru vidusskolas 12.klase

Cilvēka rakstura īpašības nenosaka tautība, bet gan viņš pats, un ir vienalga, vai viņš ir krievs, ebrejs, polis vai latvietis. Viss ir atkarīgs no inteliģences līmeņa, kuru veido pats, taču vienlaikus to ļoti ietekmē arī sabiedrības viedoklis un ceturtā vara, kura mūsu prātos mēdz propagandēt dažādas idejas, kurām mēs sākotnēji nepiekrītam, bet pēcāk sākam uztvert tās kā aksiomas, kuras vēlāk apgāzt nemaz nav viegli.

Poļi, ukraiņi, baltkrievi, lietuvieši, un, protams, krievi, ir tautas, kas mīt Latvijā. Krievu tautības iedzīvotāju īpatsvars ir aptuveni 26,9 procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem, taču krieviski runājošo skaits Latvijā ir daudz lielāks.

Tiesa gan, mēs nedrīkstam spriest par krieviem tikai pēc tautības, vēstures un vispār pieņemtajiem stereotipiem, kuri valda sabiedrībā. Pirmkārt, ir jāvadās no personiskās pieredzes. Domāju, ka katrs no mums ir pazīstams ar kādu krievu tautības pārstāvi, kurš var kalpot par piemēru pat latvietim. Atceros gadījumu, kad vēl tikko sāku mācīties braukt ar mašīnu un iestigu vienā no biezajām sniega kupenām, protams, pats ar saviem spēkiem ārā nespēju tikt, tādēļ nācās apstādināt garām braucošos automobiļus, diemžēl no 20 automobiļiem neapstājās neviens, taču tad palīdzību brīvprātīgi piedāvāja garāmejošie krievu tautības cilvēks, ar kura palīdzību mēs visi kopā izstūmām mašīnu no sniega kupenas.

Ir nācies arī doties ciemos pie saviem krievu draugiem, kuri nav materiāli turīgi, bet neatkarīgi no tā viņi dara visu , lai es justos ērti. Tā ir fantastiska labsirdība un devīgums, kas raksturo krievu tautības cilvēkus, tādēļ maldīgi būtu nosaukt visus krievus par vienādiem. Jā, katrā tautā varam atrast dažādus nemiera cēlājus un provokatorus, taču tas nav atkarīgs no cilvēka tautības, bet gan rakstura un pārliecības par konkrēto lietu pareizību.

Nesen satiku draugu no krievu skolas un pavisam netīšām arī mēs aizskārām tematu par latviešu un krievu attiecībām, jo izrādās, arī viņa klase raksta eseju par šo tēmu, tikai latviešu tautas kontekstā. Runājot par referendumu un tēmām, kas to skar, nonācām pie vienota secinājuma, ka ne jau mēs esam tie, kuri nespēj saprasties savā starpā, bet gan cilvēki, kas atrodas pie varas. Galvenie naida kurinātāji ir tieši politiķi, kā arī masu mediji, kuri nepārtraukti cenšas noniecināt vienu vai otru tautu. Tieši tā, arī masu mediji ir vainīgi pie tautu strīdiem, jo nemitīgi vieni cenšas uzsvērt savu viedokli, bet pretējā pusē nemaz neieklausās un nemeklē konstruktīvu problēmas risinājumu, kuru, manuprāt, atrast nebūtu nemaz tik grūti. No politiķiem īpaši spilgti izceļas, piemēram, Lindermaņa kungs, kas cenšas radīt pēc iespējas lielāku etnisko naidu starp latviešiem un krieviem, veidojot dažādus reklāmas rullīšus par to, cik latvieši ir slikti, kā arī atklāti noniecinot visas vērtības, kas mūsu, latviešu tautai, ir svarīgas, piemēram, barikāžu goda zīmes pielikšana pie savas krūts, kaut gan patiesībā šāds apbalvojums viņam nemaz nav piešķirts, un tā

gluži vienkārši ir latviešu zaimošana un krievu cilvēku maldināšana.

Galu galā ciešam jau mēs – šīs valsts pilsoņi, par kuriem izveidojas nepareizs priekšstats sabiedrībā, un ar laiku abas atšķirīgās sabiedrības sāk šķelties.

Pirms 21 gada mums visiem bija kopīgs mērķis – doties uz barikādēm un aizstāvēt savu mīļo Latviju. Kā stāsta aculiecinieki, tur neskanēja tikai latviešu valoda. Arī krievu tautības cilvēkiem bija svarīga Latvijas neatkarība. Latviju aizstāvēja tie, kuriem šī zeme bija svēta.

Arī šobrīd ir jāvienojas kopīgā mērķī un jāsaliedē sabiedrība, cīnoties pret naida kurinātājiem, kuri cenšas šķelt Latvijas tautu. Mūsu ir tikai divi miljoni. Un nav svarīgi, kāda ir cilvēku tautība, bet gan kāda ir viņu vēlme dzīvot vienā sabiedrībā, cienot valodu, kultūru un tradīcijas.

Edmunds Strods, Rīgas Juglas vidusskolas 12.klase

«Krievu tautības jaunieši spēj nest mūsu valsts vārdu pasaulē ar labiem sasniegumiem sportā. Kā piemēru varu minēt savu bērnības draugu. Viņš ir pārstāvējis mūsu valsti džudo sacensībās un guvis labus panākumus. Viņš vienmēr ir lepojies ar savu valsti, runājis latviešu valodā un mācījies arī latviešu tautas tradīcijas.»

Kristīne Klimova, Rīgas Kultūru vidusskolas 12.klase

Krievu tautībai tāpat kā jebkurai tautībai ir savi mīnusi un plusi. Tomēr, vairāk vai mazāk, mēs vērtējam pašu cilvēku, to, kā viņš izturas pret mums, pieņem mūsu viedokli un uzskatus. Man ir daudz laba, ko teikt par krieviem.

Pirmkārt, mans tētis ir krievs, kaut gan mēs nedzīvojam kopā. Es viņu bieži satieku, tātad arī viņa draugus, krievvalodīgos cilvēkus. Arī manai mammai un vecmāmiņai, par brīnumu, vairāk paziņu ir krievvalodīgo cilvēku nekā latviešu. Abas pat atzinušās, ka kontaktēties ar krieviem ir vienkāršāk nekā ar latviešiem. Īstenībā es pat neesmu izbrīnīta par šādu atbildi. Tik, cik esmu saskārusies ar krieviem, viņi ir ekstraverti. Visas emocijas un iespaidus kautrīgi nepatur sevī. Dzīvi un notikumus viņi uztver pozitīvāk.

Spriežot pēc personīgās pieredzes, krievi vienmēr ir ļoti laipni un smaidīgi. Vienmēr sveicina, apjautājas, kā iet pa dzīvi un uzmundrina. Viņi vienmēr atrod īstos vārdus, ko pateikt, lai celtu pašpārliecību un uzlabotu garastāvokli. Viņi ir harizmātiski, atraktīvi un radoši, ja mēs atceramies, kā katru gadu noris visiem pazīstamais un populārais pasākums «Jaunais Vilnis», kur pārsvarā organizēšanā piedalās krievi. Viņu uzstāšanās un priekšnesumi ir grandiozi un krāšņi. Tērpi un grims ir ļoti pārdomāti un liek saprast, ka viņi spēj uzdrošināties un parādīt sevi kā izcilu, vienreizēju personību. Viņi nekaunas izcelties, tieši otrādi – viņi vēlas un ir atšķirīgi.

Droši arī vatu teikt, ka krievi ir patiesi līdzjūtīgi, sirsnīgi un labestīgi cilvēki. Manā ģimenei visi īstie draugi ir krievvalodīgie cilvēki. Viņi spēj uzklausīt un būt blakus, kad nepieciešams. Izstarojot dzīvesprieku un atvērtību, viņi it kā aicina arī mūs kļūt dāsnākiem un atvērtākiem.

Man nepatīk šis dalījums – latvietis vai krievs. Jebkurā gadījumā mēs katrs esam cilvēks un esam pelnījuši cieņu un toleranci. Mēs esam atšķirīgi, jā. Bet valoda nevar būt šķērslis starp divām tautām. Ja cilvēks vēlas un grib saprasties ar otru cilvēku, tad viņš atradīs arī ceļu, kā to panākt.

Ieva Pavloviča, Rīgas Juglas vidusskolas 12.klase

«Esmu iepazinusies ar kādu krievu jaunieti, viņš pirmais sāka ar mani sarunu un pavadīja līdz mājām. Viņš zina vairākas valodas, un tā kā viņš ir pārliecināts par sevi, droši sarunājas ar mani latviski. Varu teikt, ka krievu jaunieši ir drosmīgi, draudzīgi un interesanti.»

Monta Jegure, Rīgas Kultūru vidusskolas 12.klase

Mans viedoklis par krieviem dalās. Esmu saskārusies ar sliktu, kā arī labu pieredzi. Viedokļi atšķiras tajā brīdī, kad es reālajā dzīvē (neiespaidojoties no politikas radītā priekštata) saskaros ar šīs nacionalitātes cilvēkiem.

Nenoliedzu viņu piederību šai valstij, līdz viņi paši to nenoliedz un neuzstāda absurdus un galīgi nepieņemamus ultimātus vai arī kurina nacionālo naidu.

Nedaudz vairāk padomājot par manu nostāju pret krieviem, atmiņā uzaust ne viena vien laba pieredze. Kā, piemēram, pamatskolas klasē mana labākā draudzene bija krievu meitene. Mājās viņa, protams, sarunājās krieviski, bet skolā - latviski. Vienmēr esot saprotoša un jauka, viņa nekad neatteica palīdzību, ja kāds to lūdza. Vienmēr bija smaidīga un jautra, kā arī ļoti gudra. Paralēli mācībām apguva arī ķīniešu valodu. Viņa ir cilvēks, kura var būt paraugs ikvienam jaunietim.

Ir nācies sastapties ar daudziem izpalīdzīgiem krievu tautības cilvēkiem. Izpalīdzīgums ir viņu dabā. To ievēroju arī dodoties ceļojumā uz Sanktpēterburgu. Atgadījums no šī ceļojuma. Vēlā vakara stundā ar draudzenēm apmaldījāmies Sanktpēterburgas centrā un nekādi nevarējām atrast ceļu uz viesnīcu. Nolēmām palūgt palīdzību pirmajam cilvēkam, ko sastapsim. Pretī mums nāca jauns puisis. Man bija tā laimīgā iespēja uzsākt sarunu.

Ne es labi pārzināju krievu valodu, ne viņš angļu. Puisim pietika pacietības veltīt laiku garajai un grūtajai sarunai. Beigās sapratāmies, un viņš paskaidroja, kā nokļūt viesnīcā, pat piedāvājās kādu gabaliņu pavadīt, jo tomēr bija jau vēls un satumsis.

Spēcīga īpašība, kuras trūkst latviešiem, ir pārliecība par sevi un piederību nācijai.

Varenums raksturo šo tautu. Mums, latviešiem, derētu atcerēties Vairas Vīķes – Freibergas aicinājumu Dziemu svētkos, ka arī «mēs esam lieli, mēs esam vareni».

Lielai tautai ir vieglāk aizstāvēt savas tiesības, mazai – grūtāk.

Dzīvosim saticībā, draudzībā, cieņā!

Raimonda Miķelsone, Rīgas Kultūru vidusskolas 12.klase

Ko es labu varu teikt par krieviem? Uzreiz gribas prasīt: «Par kuriem konkrēti?» Dzīvojot Rīgā, man ir nācies saskarties ar daudz un dažādu nacionalitāšu un sociālo slāņu cilvēkiem, un vienu lietu savos 18 gados es esmu sapratusi – ka stereotipi ir muļķīgi, un katrs cilvēks ir unikāls un citādāks. Nevar salīdzināt noziedzīga paskata indivīdu, kas vakarā iereibis staigā pa Centrāltirgu ar turīgu biznesmeni vai vidusmēra krievu vecmammu, kura katru pavasari stāda pagalmā puķes un nekad neaizmirst apjautāties, kā man klājas.

Tāpēc es uzskatu, ka nevar vērtēt cilvēku pēc viņa tautības vai ādas krāsas, jo viņa raksturs nekādā mērā nav atkarīgs no nacionalitātes – tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņa paša, viņa ģimenes un vides, kādā viņš ir uzaudzis un dzīvojis. Ir daudzi latvieši, par kuriem man labu vārdu neaptrūktos nekad, bet ir arī tādi, par kuriem es gribēdama nevarētu neko pozitīvu pateikt. Un tāpat ir ar krieviem.

Piemēram, lielu daļu bērnības es esmu pavadījusi krievu sabiedrībā – visi mani draugi bija tieši krievi, jo manā pagalmā latviešu bērnu nebija vispār. Bērni, ko es pazinu, bija dzīvespriecīgi, atvērti, draudzīgi un ar viņiem vienmēr bija jautri. Pateicoties viņiem, es jau agrā bērnībā apguvu krievu valodu, un tagad man ir prieks par to, jo valodu zināšanas ir liels ieguvums. No viņu puses es nekad neesmu bijusi atstumta tāpēc, ka būtu latviete, tāpat viņi nekad nav mani apsmējuši, ko nevar teikt par dažiem latviešiem. Viņi mani uzņēma kā savējo, es jutos kā savējā, un tieši tas jau ir svarīgi.

Aizejot ciemos pie saviem draugiem, viņu vecāki arī vienmēr bija ārkārtīgi viesmīlīgi un jauki. Vēl tagad atceros tās pēcpusdienas, kuras tika pavadītas draudzeņu dzīvokļos, spēlējoties un skatoties krievu televīzijas programmas, kamēr viņu mammas un vecmāmiņas nenogurstoši piedāvāja tēju, konfektes, augļus un vēl daudz ko garšīgu. Šo visu mazo un jauko mirkļu dēļ krievu valoda un kultūra man liekas tuva un pazīstama.

Vispār man liekas, ka krievi ir ārkārtīgi viesmīlīgi un atvērti cilvēki.

Piemēram, latvietis bieži vien ir noslēgts un ilgi domā, vai laist otru savā privātajā telpā, vai nē, bet lielākā daļa krievu prot ātri nodibināt draudzīgu kontaktu. Man, piemēram, ir gadījies balsot mašīnas uz ceļa, un, lūk, piebrauc krievu onkulītis. Iesēžos mašīn, un viņš uzreiz sāk ar mani runāt. Par laiku, par politiku, par dzīvi, vienalga, par ko - runājam un smejamies. Un tā dīvaini paliek – es saprotu, ka tā, kā runāju ar tikko satikto krievu onkulīti, es nevarētu parunāt ar dažu labu latvieti, kuru pazīstu jau pusgadu! Tas ir tikai viens no saskarsmes piemēriem, un šādu piemēru ir daudz. Protams, ir gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri - katram cilvēkam taču ir sava gaišā puse un sava tumšā puse, un tas, kura no tām ir vadošā, vairs nav atkarīgs no nacionalitātes.

Tomēr cilvēkiem ir tieksme visu «salikt pa plauktiņiem» un iedalīt - «visi krievi ir tādi, visi latvieši ir šitādi». Un bieži vien pietiek kādam izvirzīt vispārinātu viedokli, lai tas ieēstos sabiedrības domāšanā. Tāpēc es dažreiz skatos uz saviem vienaudžiem latviešiem, kam nekādas tuvas saskares ar krieviem nav bijis, un brīnos, cik gan kategoriski un stereotipiski viņu uzskati ir. Nu kā var ienīst visus Latvijas krievus tikai pāris vēsturisku un politisku faktu dēļ? Jā, Latvijai un latviešiem sāp represijas, sāp okupācija un rusifikācija, bet, pirmkārt, tas viss bija sen, un otrkārt, to izvērsa neliela cilvēku grupa, nevis visa nācija. Tāpēc jau nav jāaugās greizi uz visiem krievvalodīgajiem. Tāpat arī nesaprotu tos krievus, kas ienīst latviešus – nu kāpēc? Mēs visi dzīvojam vienā valstī, mums vajadzētu ja ne draudzēties, tad sadarboties un pieņemt vienam otru.

Man, piemēram, pret krieviem nav nekādu negatīvu emociju. Turklāt viena no manām labākajām draudzenēm jau gandrīz desmit gadu ir krieviete, un es zinu, ka viņa nekad nenodos, vienmēr uzklausīs un palīdzēs, ja vajadzēs. Protams, mēs runājam dažādās valodās, un mūsu kultūras atšķiras, taču mēs tik un tā saprotamies, jo mums ir daudz kā kopīga. Arī tagad, rakstot šo, es paralēli runāju ar viņu un mēs nonācām pie viena secinājuma – ka mūs apbēdina tas, ka ir daudzi latvieši, kas ienīst krievus un daudzi krievi, kas ienīst latviešus. Mums vajadzētu pieņemt vienam otru, dzīvot saticīgi un kopā risināt savas problēmas.

Kā gan mēs spēsim konstruktīvi rīkoties savā valstī, ja sabiedrībā pastāvēs šķelšanās? Turklāt ir laiks paskatīties uz lietām globālā mērogā – pasaule ir lielu pārmaiņu priekšā, un lai ar tām tiktu galā, vispasaules vienotība būs svarīgāka nekā jebkad agrāk. Mums visiem vajadzēs sadarboties – latviešiem, krieviem, amerikāņiem, ķīniešiem un visiem pārējiem. Tāpēc varbūt ir laiks aizmirst pagātnes aizvainojumus un vecos strīdus un atvērt jaunu lappusi vēstures grāmatā.

Tāpēc es nevaru atbildēt uz jautājumu «ko labu es varu teikt par krieviem?», jo es nekad nevarēšu simtprocentīgi vienu īpašību attiecināt uz visu nāciju. Bet es varu minēt daudz krievu, kurus es pazīstu un cienu. Un, manuprāt, tas arī ir galvenais – vērtēt cilvēku pēc viņa rakstura, nevis pēc nacionalitātes. Atvērt acis un uzspļaut stereotipiem, tā lai tādi jautājumi kā «ko labu es varu pateikt par krieviem?» vai «ko labu es varu pateikt par latviešiem?» paliktu lieki. Mīlēt un cienīt vienam otru, lai mēs visi kopā varētu padarīt šo valsti, un galu galā, šo pasauli labāku.

Eduards Doļa, Rīgas Juglas vidusskolas 12.klase

«Manuprāt, mūsdienu jaunatne ir ļoti vienota, neatkarīgi no tā, kurā valodā viņi runā. Mūsdienu jauniešiem ir citas vērtības un mērķi, netiek pievērsta uzmanība tautībai un valodai, kurā runā. Viena no labākajām īpašībām ir centība. Viņi visu dara rūpīgi, viņi ir arī interesanti, vispusīgi izglītoti cilvēki, ar viņiem var par daudz ko runāt.»

Rolands Bogdanovs, Rīgas Kultūru vidusskolas 12.klase

Daudzām tautām, piemēram, poļiem, lietuviešiem, latviešiem, igauņiem, naids pret krieviem radies nesenās pagātnes notikumu dēļ. Tomēr uzskatu, ka naidu nav korekti vērst pret kādas tautas vai rases pārstāvjiem kā vienu veselu, jo cilvēki ir ļoti dažādi. Starp jebkuras tautības pārstāvjiem ir gan labi, gan slikti cilvēki.

Arī es savā dzīvē esmu saskāries ar dažādiem krievu tautības jauniešiem. Jāatzīst, ka liela daļa to patiešām ir lieliski sarunu biedri un cilvēki, kuri māk kārtīgi atpūsties. Man arī patīk, ja krievi, respektējot Latviju – valsti, kurā viņi dzīvo, runā valsts valodā, pat ja viņiem tas pārāk labi neizdodas.

Man patīk krievu tautības pārstāvjiem piemītošā mentalitāte. Viņi ir daudz aktīvāki nekā lielākā daļa latviešu. Dažādos izklaides pasākumos ļoti pamanāmas ir šīs atšķirības. Kamēr mani tautieši kautrīgi stāv un vēro notiekošo, krievu jaunieši jau aktīvi iesaistās notiekošajā.

Tas arī ir lieliski pamanāms dažādos humora šovos, kuru krieviem tik tiešām ir daudz, un visi kā viens tie ir lieliski. Skatoties tos, esmu sapratis, ka visi joki krieviski noteikti izklausās labāk. Es gan īsti nevaru izskaidrot, kāpēc tā, bet krievu humora raidījumus skatīties ir daudz interesantāk un jautrāk nekā jebkurus pašmāju vai ārzemju raidījumus.

Trenējoties TaekWonDo, man pirmais treneris bija krievs. Sergejs pret audzēkņiem bija stingrs, ļoti prasīgs un tajā pašā laikā arī saprotošs un iejūtīgs. Sacensībās viņš aktīvi juta līdzi saviem audzēkņiem un nepieciešamības gadījumā aktīvi risināja dažādas problēmsituācijas. Trenējos kopā gan ar krieviem, gan latviešiem. Būtiskas atšķirības nejutu. Galvenā atšķirība, ka emocijas viņi pauž daudz atklātāk. Bieži vien grūtos brīžos atbalstīja tieši krievu tautības vienaudži, un treneris vienmēr atrada pareizos vārdus, ko pateikt, lai audzēkni dabūtu atpakaļ uz kājām.

Strādājot celtniecībā, arī lielākoties saskāros tieši ar krieviem, bet strādāt vienmēr bija jautri un interesanti, vienmēr bija par ko parunāt, spējām atrast kopīgas intereses un nekad neradās nesaprašanās. Īpaši atmiņā palicis Andrejs, jo viņš man palīdzēja visā, ko sākumā nemācēju, un es viņam sniedzu noderīgus padomus telefona un datora izvēlē, jo par jaunajām tehnoloģijām viņš nezināja tik daudz, cik es.